Vecā viesnīca un pārgājiena sākums uz ledāju
Sākumā pastāstīšu par "Veco butika viesnīcu pie ledāja un pasta". Neskatoties uz tās relatīvo lētumu (ap 90 frankiem), tā izrādījās diezgan interesanta. Tā, piemēram, numuriņā smaržoja kā manas vecmāmiņas vecajā mūra mājā. Interjers arī atbilstošs: aizkari vannasistabā ar mehānisku rokturi to fiksēšanai, kā vilcienā, divi apaļīgi krāni ar grozāmiem ventiļiem, kā PSRS. Grīda čīkst, mēbeles baroka stilā. Naktslampiņa ar dzeltenu kvēlspuldzes stila spuldzīti un spilgtuma grozāmo slēdzi. Vēl interesanti, ka numuriņā bija izlietne: arī nākamajā viesnīcā. Acīmredzot, tas ir kaut kas tradicionāls, lai cilvēks varētu sataisīties un savest sevi kārtībā, kamēr vīrs vai sieva ir vannasistabā/tualetē. Kā sagaidīšanas sveiciens uz galda mani gaidīja cepumi un konfektes. Bārā man iedeva vairākkārt lietojamu stikla ūdens pudeli ar sprādzes vāciņu, kādas "Depo" pārdod pašdarinātam vīnam. No rīta es satiku viesnīcas darbinieci retro biksēs un žaketē, un biju tik iedvesmots, ka pat izteicu viņai komplimentu.
Brokastis bija diezgan pieklājīgas. Jau tradicionālie musli (4 veidi!) ar jogurtu (ledū!), kruasāni. Piedevām 3 veidu maize, vārītas olas, marinējumi, gaļas, siera, laša (!) griezumi, un pat rieksti ar žāvētiem augļiem, kas ir pārsteidzoši. Milzīgs tosteris retrofutūrisma stilā. Siltā ēdiena nebija. Acīmredzot, cilvēka darbs ir pārāk dārgs. Apmeklētāju bija pavisam maz: kādi 6-9 cilvēki kopumā. Kafiju vajadzēja prasīt bārā, kafijas automāta ēdnīcā nebija. Toties, kad atnesa manu lati, krūze bija patiesi stīmpankiska: metāliska un mirdzoša ar nopulētu varu.
Kad biju jau paēdis un taisījos iet prom, satiku vakardienas amerikāņus un aizrunājos ar viņiem. Viņus sauca Beta un Bobijs. Viņiem bija traģiska biogrāfija: viņi iepazinās uz tā fona, ka bija zaudējuši bērnus. Rezultātā viņi pat izveidoja atbalsta biedrību cilvēkiem, kas pārdzīvojuši zaudējumu, lai palīdzētu citiem. Es tā aizrāvos, ka norunāju un noklausījos (pat vairāk pēdējo) divas stundas, kas bija atvēlētas agrīnam kāpienam kalnā. Mēs apmainījāmies ar kontaktiem nākotnei, ja nu viņi atbrauc uz Latviju, vai es uz Kolorādo.
Galu galā es satikos ar čaļiem tikai ap pulksten 11, un mēs startējām visi kopā. Plānos mums bija Aleča ledājs, lielākais Alpos.
Vai mēs līdz tam aizgājām, uzzināsiet nākamajā daļā.
Tā sākās pārgājiens
Kāpiens uz Egishorna virsotni un Aleča ledāju
Lietutiņš nepalika stiprāks un, nedaudz palīņājis, mitējās. Vējš tikmēr pieņēmās spēkā. Kļuva reāli drēgni. Mēs apģērbāmies biezāk. Tiem, kas nav gājuši pārgājienos: ja tu esi apģērbies silti, tad maucot pret kalnu, tu sāc svīst un piesūcināt drēbes ar mitrumu. Ja plāni, tad vējš caururbj un kniebj, un arī pieturās ļoti ātri kļūst neomulīgi.
Bet pieturas bija, jo es nepārtraukti lūdzu Garikam iet lēnāk. Par laimi, viņš ieklausījās, lai gan man nācās čīkstēt ik pēc 10 minūtēm. Es nolādēju sasodīto kalnu, bet metodiski gāju augšā, kaut arī gliemeža stilā. Pats nemīlu, kad cilvēki pārgājienos nopietni čīkst bez pamatota iemesla, bet pa jokam drīkst. Joks, kā zināms, mums strādāt un dzīvot palīdz.
Ceļā mums radās svarīgs jautājums: bet kur tad ir tas izreklamētais ledājs? Uzkāpuši līdz maršruta pusei, mēs ieraudzījām tikai mazu gabaliņu. Pat tas bija brīnišķīgs, bet gribējās varenību un milzumu! Gariks nekādi nevarēja atcerēties, kur viņi ar Uļu gāja pagājušajā reizē. Mums bija reāla iespēja, ka aizgājām ne gluži tur, un lāgā Aleču neieraudzīsim. Būtu žēl.
Un lūk, finišs jau tuvu, mēs apejam pēdējo klinti. Mums priekšā ir trošu ceļa stacija, pa labi Egishorna virsotne, bet starp tiem, visā savā krāšņumā – Aleča glečers. Šī aina iedvesmo, un Uļas uzslavas ledājam bija attaisnotas. Tas patiešām ir brīnišķīgs. No Egishorna skatu punkta ir redzama tā ķepa, bet pats ledājs ir milzīgs, stiepjas divdesmit kilometru garumā, bet platība - gandrīz simts.
Mēs ar Gariku nenoturējāmies un aizskrējām uz pašu Egishorna virsotni, aptuveni 3 km augstumā. Tas ir netālu no trošu ceļa stācijas, un taciņa uz turieni ir vairāk vai mazāk pieejama. Pa ceļam iepazināmies ar meičām, kuras runāja krieviski. Sākumā es nodomāju, ka viena meitene ir kazahiete, spriežot pēc ārienes un dārgā, kaut arī popsīgā brenda sporta tērpa. Nospriedu, ka kāda naftas meitiņa. Mēs sākām runāties, un izrādījās, ka meitenes ir no Ukrainas, bet jau kādu laiku dzīvo Šveicē. Anastasija izrādījās sabiedriska, pastāstīja man visādas noderīgas lietas par vietējo haikingu. Uz ledāja, tāpat kā es, viņa esot bijusi it kā pirmo reizi, un, kad braucām lejā gondolā, mēs smieklīgi piemiedzām viens otram ar aci no pozitīvo emociju pārpilnības.
Ko vēl mēs darījām virsotnē, uzzināsiet nākamajā izlaidumā.
Nolaišanās no Egishorna un jaunais plāns
Tā sagadījās, ka Egishorna stacijā satikām trūkstošo komandas daļu. Čaļi uzbrauca augšā ar gondolām un baudīja skatu. Lai vai kā, ja velcies kalnā saviem spēkiem, tad kaifo vairāk, kaut arī ne visi piekrīt šai pieejai. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Labi, ka biedri mums pievienojās, lai kā tas arī nesanāktu.
Kad mēs ar Gariku atgriezāmies no gājiena uz pašu virsotni, čaļi jau malkoja kafijiņu no vietējās kafejnīcas. Priecājās par ledāju ārā, ietinušies pledos. Es iegāju kafejnīcā palūgt verdošu ūdeni, un to man pēc mana piedāvājuma par vienu eiro pārdeva meitene vārdā Aņa (pilnais vārds). Laifhaks: lielākā daļa cilvēku ir laipni un nav pret tev palīdzēt, ja prasi pieklājīgi un ar smaidu. Pēc tam es ar viņu mazliet parunājos, painteresējos, vai populārs vārds, izrādījās, ka jā. Bez Aņa mēdz būt arī Anna, arī diezgan bieži.
Starp citu, izrādījās, ka meitene, ar kuru mēs iepazināmies, ir uztura speciāliste, trenere un Ukrainas un Eiropas čempione bikini fitnesā, lai ko tas arī nozīmētu. Viņu sauc Anastasija Poltavska.
Tagad esmu tiešām glaimots par šo iepazīšanos. Starp citu, ja nu kāds nezina, mans pirmais "darbs" - vietne vietējai (Latvijas) fitnesa federācijai. Kamēr taisīju, atskatījos uz mūsu uzkačātajām meitenēm bikini, un periodiski pat bez. Tāpat arī konfigurēju kompi pilsētā pazīstamam fitnesa guru un biznesmenim, un kompis viss bija piedirsts ar porno trojiešiem. Bija jautri. Diemžēl
- Es nemācēju dizainu no vārda "nemaz", un nebiju mācījies
- Es pieticīgi prasīju maz naudas
- Es kaut kā kautrējos no kačoka-biznesmeņa un nezvanīju viņam pats, lai piedāvātu vairāk pakalpojumu
Bet varbūt tā pat ir labāk. Galu galā mana dzīve ir izveidojusies nemaz ne tik slikti.
Bet nu atgriezīsimies pie Aleča ledāja. Padzērām tēju, kafiju, pastaigājām šurp un turp un galu galā aizskrējām uz pēdējo gondolu lejup. Ar mums brauca gan Anastasija, gan Aņa ar atkritumu maisiem, jo cita transporta uz ledāju nav. Tieši gondolā Garika anonīmā draudzene man jautāja, vai es nenožēloju, ka atbraucu, bet es piemiedzu ar aci Anastasijai un atbildēju, ka it nemaz nenožēloju.
Saka, ka Eiropā skaistuma ziņā ar Šveici salīdzināma ir tikai Norvēģija. Es tur biju, kad man bija 15 gadu, un tāpat brīnījos ik sekundi.
Kāpēc tad Šveicē krāso olas? Rakstiet komentāros.
Ar pēdējo gondolu mēs nolaidāmies Fīšā un sākām garo mājupceļu. Vilciens (ne viens vien) iet mazāk par trim stundām, bet apkārt caur Berni, apmēram 250 km. Toties komfortabls, un pa logu interesanti palūrēt. Ja vien tu, protams, neesi es, un loga vietā krampjos nebaksti telefonu ar savām greizajām ķepām. Jo vajag taču plānot tālāk, rakstīt postus uz portatīvās klaviatūras, šķirot bildes. Bet gribas, kā visiem, pamalt mēli par iespaidiem un vispār. Ne tik bieži es ar draugiem pavadu visu augu dienu; vismaz tad, ja brīvdienās nebraukāju ar velosipēdu.
Aizbraucām mēs bez piedzīvojumiem, bet kamēr es tiku līdz mājām (man taču vēl no Cīrihes uz Bāru jāpīlē), bija jau pāri desmitiem vakarā. Draugi, pie kuriem nakšņoju, iet gulēt diezgan agri, tāpēc sanāca zināms rasinhrons. Tomēr parunāties mēs vienalga paspējām. Par programmēšanu, algām, dzīvi Šveicē un Latvijā un citiem aktuāliem jautājumiem. Mani ir viegli novērst, tāpēc es pastāvīgi uzkāros uz sarunām, atliekot plānošanu uz "nekad nepienākošo vēlāk". No noguruma un svaigā gaisa gulēju es neslikti, kaut arī modos diezgan agri. Nākamajā dienā mēs no rīta atkal nesteidzīgi pļāpājām. Es pa to laiku mēģināju izdomāt kādu jaunu plānu, bet vienkāršāku, lai atšķaidītu hārdkoru ar čilu, kā man saka dzīves pieredze.
Plāns atradās: tā kā mani biedri atkal kaut ko tur (ne)izdomāja – garlaicīgu un amorfu, es nolēmu atdalīties. Draugs man piešķīra alkobaiku: velosipēdu braucieniem no bāra, tikai ne pilsētas, bet iestādījuma. Lai jūs saprastu, alkobaiks te ir Specialized ar karbona dakšu, velosipēds, kurš jauns noteikti maksā vairāk par kilobaitu. Bet īsts sporta rīks maksā 5–10 tūkstošus eiro.
Mēs uzpumpējām ričukam riepas, es pārbaudīju, vai man ir karte un pietiks bačas, un devos ceļā. Mani ceļgali, diemžēl, vairs ne pārāk ļauj maukt pa kalniem. Mans ceļš bija vienkāršs: apbraukt apkārt tuvējam ezeram – Cūgam. Šis maršruts ne tikai ir gandrīz bez pauguriem, bet vēl arī vairāk nekā puse iet pa veloceliņiem. Pirms došanās prom man parādīja vietējo brīnumu – krāsotas vistu olas.
Kāpēc tad Šveicē krāso olas? Rakstiet komentāros.
